Viņa labvēlības un mīlestības rokās...

     Tā bija 1990.gada vasara. Pirmo reizi, vājinoties komunistiskajam režīmam Latvijā, Tukumā bija atļauts iebraukt rietumvalstu pilsoņiem. Mēs bijām neliela lūgšanu grupiņa, apmēram 10 cilvēku, kuri iepazināmies ar pieciem angļiem no Līdsas pilsētas. Jūlijā mēs vairāk kā nedēļu apmeklējām tirgus laukumu Tukumā, dziedājām tur slavas dziesmas un lūdzām par cilvēkiem. Reizēm turpinājām lūgt par interesentiem vēl tad, kad tirgotāji jau bija izklīduši... Tas bija meklējumu laiks. Tajā gadā Tukuma ielās dzima draudze “Dzīvības Vārds”. Pirmos 5 gadus bieži noturējām pasākumus uz ielām, tirgus laukumos. Kristietības vēsts un tās piedzīvojums bija tik spilgts, ka gribējām to nest ikkatram mūsu pilsētā. Tajos gados apmeklējām arī citas vietas Tukuma rajonā un ārpus tā, piemēram, Irlava, Pienava, Engure, Bērzciems, Sēme, Lestene, arī Saldus, vēlāk Aknīste Jēkabpils rajonā. “Barikāžu” dienās dalījām Evaņģēlijus Vecrīgā.

     Mēs ticam Vienam Dievam trīs Personās- Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam. Vispār dažādiem kristiešu virzieniem ir kopīga pamata pārliecība, atšķiras vien pielūgsmes formas. Es ticu, ka kristietības spēks ir tieši atklāsmē par Trīsvienību. Tēvs sūtīja Savu Dēlu, Dēls nāca, lai atklātu mums, kāds ir Tēvs un pievestu mūs Tēvam. Pēc Kristus nāves un Augšāmcelšanās Tēvs sūta Savu Garu. Svētais Gars māca mums visu to, ko Dēls mācīja, Svētais Gars ir Dievbērnības Gars, kas ļauj mums būt labiem bērniem Savam Tēvam. Viņš dara darbu mūsu dzīvēs pārvēršot mūs atkal un atkal Dēla līdzībā.

     Evaņģēlijs kļūst par aizraujošu piedzīvojumu, kad ieraugam savu vietu Tēva mūžīgajā plānā. Tas nav tikai stāsts par divus tūkstošus gadu veciem notikumiem, bet top dzīvs mūsu ikdienas dzīvē un situācijās. Jēzus no Jaunās Derības lapaspusēm ienāk mūsu dzīvēs un no savāda svešinieka top par tuvu draugu. Dievs vairs nav tāls, neaizsniedzams un bargs tiesnesis, bet mīļais Tēvs, kura rokās vēlamies atrast tieši to, ko visvairāk esam meklējuši un baidījušies atzīt. Šajos gados visbrīnumainākie brīži ir bijuši, kad Tēva mīlestība piepilda meklētājus un mēs tiekam pārcelti Lūkas evaņģēlija 15. nodaļā, kur pazudušais Dēls atgriežas Tēva mājās. Tēvs to sagaida atplestām rokām... Visa Bībele ir stāsts par mīlošu Tēvu, kurš gaida savus dēlus un meitas pārnākam. Rembrants savā darbā “Pazudušā dēla atgriešanās” spilgti attēlo Tēva sirdi. Tā ir atvērta un gaida arī tevi mājās.

     Esam liecinieki Dieva klātbūtnei daudzos dievkalpojumos. Dievs mīl pārsteigt, nav iespējams Dievu izprast ar cilvēcisko prātu, paredzēt, ko Viņš darīs, bet Dievu var piedzīvot. Tas kristietību padara par visaizraujošāko piedzīvojumu. Cilvēka dvēsele bieži vēlas prognozējamību un komfortu, bet Dievs piedāvā doties svētceļojumā, lai iepazītu Viņu kā mīlošu Tēvu. Tā vietā, lai meklētu drošību pārejošās lietās, cilvēciskās iespējās, reliģiskā fanātismā, u.c. mēs varam atrast drošību Viņa rokās. Nesen pēc kāda dievkalpojuma pie mums pienāca jauns cilvēks un sacīja: “Es jau 6 gadus ticu Dievam, apmeklēju dievkalpojumus, bet nekad nebiju piedzīvojis Tēva mīlestību. Šodien tas notika...” Šis jaunais cilvēks izskatījās ļoti sajūsmināts un viņš staroja no prieka. Tas nāca no viņa iekšienes. Tas ir viens no daudziem līdzīgiem stāstiem. Vecākais dēls stāstā par pazudušo dēlu ārēji bija pareizs, bet iekšienē tālu no Tēva. Lepnībai un paštaisnībai vajadzēja salūzt, un tieši mīlestība ir tā, kas tam var palīdzēt notikt. Kamēr mēs esam paštaisni, augstprātīgi, pašpietiekoši, mēs vēl esam tālu no Tēva mājām. Pazudušais dēls, kurš bija dzīvojis izlaidīgu dzīvi un izšķiedis visu savu mantojuma daļu, tuvojās Tēva mājām un sacīja: “Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un tevi, es neesmu cienīgs, ka mani sauc par Tavu dēlu...”. Tēva rokas bija atvērtas, un viņš atrada piedošanu, mieru un tika atjaunots savā dēla statusā.

     Es ticu, ka mēs dzīvojam laikā, kad Trīsvienīgais Dievs atklājās kā Tēvs. To mēs īpaši redzam pēdējos 10 gados. Jēzus vienmēr sauca Dievu par savu Tēvu, jeb Tēti- “Aba, Tēvs” (tulkojumā ‘mīļais tētis’). Daudziem ir grūti piedzīvot Tēva mīlestību, jo viņu dzīvēs par tēvu ir negatīva pieredze, jeb tādas nav vispār. Šo šķērsli var pārvarēt piedodot savam tēvam (tētim). Ikvienam no mums būs dažādas lietas, ko jāpiedod. Vienam sāpīgi vārdi, citam fiziskas pārestības, citam atraidījums, citam tas, ka tēvs nav bijis klātesošs vajadzībās vai pasīvs. Piedošana ir kā dāvana- mēs dodam to tad, kad saņēmējs nav to nopelnījis. Piedošana parasti ir jādod atkārtoti, it sevišķi, ja dzīvē ir uzkrātas negatīvas emocijas, kurām jātiek aizvietotām ar jaunām, ‘dievišķām’ emocijām- mīlestību, prieku, iežēlošanos, pateicību, cieņu, labvēlību.

     Ir dažas lietas, kuras var palīdzēt piedzīvot Dieva klātbūtni un Tēva mīlestību: 1) piedodoša sirds, 2) sirds, kura slavē un pielūdz Dievu, 3) attieksme, kad labprāt lasa un pārdomā Dieva Vārdus, kas rakstīti Bībelē un kurus Tēvs runājis tavā dzīvē, 4) labprātība, kas gatava paklausīt, 5) būt ar bērna sirdi, kas atzīst savu vajadzību pēc Tēva, 6) saglabāt apbrīnu, nepierast pie “kristietības” rutīnas, 7) sargāt sevi no tiesājoša gara, aprunāšanas, farizejiskuma, 8) esi draudzē, piedalies tās dzīvē, uzņem sevī vārdu un Tēva mīlestību.

     Lai gan pēdēja rindkopa ietver svarīgus pamatprincipus attiecības ar Dievu nav vienkārši metode. Tās ir dzīvas, tās mainās, to nevar ‘iemācīties’. Tas ir tiešām aizraujošs piedzīvojums. Kad Jānis Kristītājs kristīja Jēzu Jordānas upē, debesis atvērās un balss no debesīm sacīja: “Tu esi mans Dēls. Es mīlu tevi. Uz tevi man labs prāts.” Tanī mirklī Jēzu pārņēma un piepildīja Tēva mīlestība un apstiprinājums, tas pavadīja Viņu turpmākos trīs ar pusi gadus uz zemes...

     Tētis tevi mīl, Viņš gaida tevi, vai tu izvēlēsies būt viņa bērns, Viņa dēls, Viņa meita. Viņa rokas ir atvērtas.

Ar cieņu, Kristiešu draudzes “Dzīvības Vārds” mācītājs Jānis Savickis.